Šo 10 gadu laikā Modes muzejs ne vien parādījis 16 modei un tās vēsturei veltītas izstādes, bet arī cītīgi veidojis un papildinājis muzeja krājumu. Neliela daļa no tā būs apskatāma jaunajā izstādē, kuras ideja muzeja vadītājai Nataļjai Muzičkinai radusies jau pirms dažiem gadiem: “Mēs vēlējāmies sagatavot īpašu izstādi muzeja jubilejas gadā. Un kas gan var būt pievilcīgāks par šikiem tērpiem, kas piederējuši slavenībām? Mēs ar prieku dalāmies skaistumā, kas līdz šim mierīgi gaidījis savu zvaigžņu stundu mūsu krājuma glabātuvē.”

Izstādē apskatāmi gan dziedātāju un aktrišu, gan citu ietekmīgu personību tērpi, arī atsevišķi kostīmi no filmām un seriāliem. Īpašs prieks noteikti būs visiem seriāla “Dauntonas abatija” cienītājiem, jo izstādē apskatāms izcilās britu aktrises, dāmas Megijas Smitas (Maggie Smith), ekrāna varones grāfienes Violetas Kraulijas tērps. Savukārt melomānus noteikti iepriecinās mūziķes un aktrises Mariannas Feitfulas (Marianne Faithfull) tērps. Modes dizaina gardēži novērtēs Žana Pola Gotjē (Jean Paul Gaultier) dizainēto tērpu, kas savulaik piederējis britu smalko aprindu ekstravagantākajai modesdāmai lēdijai Romilijai Makalpinai, kā arī spilgti sarkano, satriecoši eleganto Tjerī Muglēra (Thierry Mugler) vintage kostīmu, ko Kima Kardašjana (Kim Kardashian) vilka paša Muglēra veidotā foto un video sesijā žurnālam “7 Hollywood”. Savukārt skaista zīda tafta kleita ar ziediem savulaik bijusi daļa no Madonnas garderobes, filmējoties filmā “Evita”.

Izstāde īpaša arī ar to, ka tajā vienlīdz nozīmīga loma ir gan tērpiem, kas eksponēti vitrīnās, gan arī to personību dzīvesstāstiem, kas savulaik šos tērpus valkājušas. Ar tērpu starpniecību varam mazliet pietuvoties tiem, ko esam redzējuši ekrānos, televīzijā, laikrakstos un grāmatās.

Izstādē “Slavenību tērpi” apskatāmi eksponāti no Modes muzeja krājuma, tie aptver laikposmu no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Tāpat kā citās izstādēs, arī šajā apmeklētājiem ir iespēja piemērīt tērpu replikas – ekstravagantus apģērbus slavenību cienīgai fotosesijai uz sarkanā paklāja –, kā arī izbaudīt īpaši izstādei veltītu skaņu celiņu.

Šo 10 gadu laikā Modes muzejs ne vien parādījis 16 modei un tās vēsturei veltītas izstādes, bet arī cītīgi veidojis un papildinājis muzeja krājumu. Neliela daļa no tā būs apskatāma jaunajā izstādē, kuras ideja muzeja vadītājai Nataļjai Muzičkinai radusies jau pirms dažiem gadiem: “Mēs vēlējāmies sagatavot īpašu izstādi muzeja jubilejas gadā. Un kas gan var būt pievilcīgāks par šikiem tērpiem, kas piederējuši slavenībām? Mēs ar prieku dalāmies skaistumā, kas līdz šim mierīgi gaidījis savu zvaigžņu stundu mūsu krājuma glabātuvē.”

Izstādē apskatāmi gan dziedātāju un aktrišu, gan citu ietekmīgu personību tērpi, arī atsevišķi kostīmi no filmām un seriāliem. Īpašs prieks noteikti būs visiem seriāla “Dauntonas abatija” cienītājiem, jo izstādē apskatāms izcilās britu aktrises, dāmas Megijas Smitas (Maggie Smith), ekrāna varones grāfienes Violetas Kraulijas tērps. Savukārt melomānus noteikti iepriecinās mūziķes un aktrises Mariannas Feitfulas (Marianne Faithfull) tērps. Modes dizaina gardēži novērtēs Žana Pola Gotjē (Jean Paul Gaultier) dizainēto tērpu, kas savulaik piederējis britu smalko aprindu ekstravagantākajai modesdāmai lēdijai Romilijai Makalpinai, kā arī spilgti sarkano, satriecoši eleganto Tjerī Muglēra (Thierry Mugler) vintage kostīmu, ko Kima Kardašjana (Kim Kardashian) vilka paša Muglēra veidotā foto un video sesijā žurnālam “7 Hollywood”. Savukārt skaista zīda tafta kleita ar ziediem savulaik bijusi daļa no Madonnas garderobes, filmējoties filmā “Evita”.

Izstāde īpaša arī ar to, ka tajā vienlīdz nozīmīga loma ir gan tērpiem, kas eksponēti vitrīnās, gan arī to personību dzīvesstāstiem, kas savulaik šos tērpus valkājušas. Ar tērpu starpniecību varam mazliet pietuvoties tiem, ko esam redzējuši ekrānos, televīzijā, laikrakstos un grāmatās.

Izstādē “Slavenību tērpi” apskatāmi eksponāti no Modes muzeja krājuma, tie aptver laikposmu no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Tāpat kā citās izstādēs, arī šajā apmeklētājiem ir iespēja piemērīt tērpu replikas – ekstravagantus apģērbus slavenību cienīgai fotosesijai uz sarkanā paklāja –, kā arī izbaudīt īpaši izstādei veltītu skaņu celiņu.

Izstādes nosaukuma centrā ne velti ir buduārs (fr. boudoir). 18. gadsimta vidū rotaļīgā rokoko stila un Apgaismības ideju ietekmē veidojās pirmā telpa bez konkrētām praktiskām funkcijām, kas bija paredzēta tikai sievietei, viņas vienatnei un komfortam. Buduārs parasti atradās līdzās guļamistabai, un lielākoties bija turīgas dāmas privātais salons, kurā pieņemt vistuvākos viesus, kā arī atpūsties, nodarboties ar rokdarbiem, lasīt vai rakstīt vēstules.

Attīstoties tādām privātām telpām kā buduārs, izveidojās arī vesels izsmalcinātu mājas tērpu klāsts, ko papildināja eleganti mājas apavi. Buduārs bija gana intīma telpa, lai sieviete tajā varētu uzturēties, būdama daļēji apģērbta, peņuārā vai mājas tērpā. Šīs dažādās intimitātes pakāpes būs iespējams redzēt un novērtēt arī izstādē.

Plašākā nozīmē izstāde veltīta modes saiknei ar ķermeni un privātumu – un tam, kā robežas starp slepeno, nerādāmo un visiem redzamo laika gaitā mainījušās. Mūsdienās nevienu vairs nepārsteidz modes skatēs eksponēta apakšveļa, korsetes vai fetiša apģērba elementi, taču savulaik tas bija kas tāds, par ko nemēdza pat runāt, kur nu vēl izrādīt.

Izstādē apskatāmi eksponāti no Aleksandra Vasiļjeva fonda kolekcijas un Modes muzeja krājuma. Izstāde aptver laikposmu no 19. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām.

Izstādes nosaukuma centrā ne velti ir buduārs (fr. boudoir). 18. gadsimta vidū rotaļīgā rokoko stila un Apgaismības ideju ietekmē veidojās pirmā telpa bez konkrētām praktiskām funkcijām, kas bija paredzēta tikai sievietei, viņas vienatnei un komfortam. Buduārs parasti atradās līdzās guļamistabai, un lielākoties bija turīgas dāmas privātais salons, kurā pieņemt vistuvākos viesus, kā arī atpūsties, nodarboties ar rokdarbiem, lasīt vai rakstīt vēstules.

Attīstoties tādām privātām telpām kā buduārs, izveidojās arī vesels izsmalcinātu mājas tērpu klāsts, ko papildināja eleganti mājas apavi. Buduārs bija gana intīma telpa, lai sieviete tajā varētu uzturēties, būdama daļēji apģērbta, peņuārā vai mājas tērpā. Šīs dažādās intimitātes pakāpes būs iespējams redzēt un novērtēt arī izstādē.

Plašākā nozīmē izstāde veltīta modes saiknei ar ķermeni un privātumu – un tam, kā robežas starp slepeno, nerādāmo un visiem redzamo laika gaitā mainījušās. Mūsdienās nevienu vairs nepārsteidz modes skatēs eksponēta apakšveļa, korsetes vai fetiša apģērba elementi, taču savulaik tas bija kas tāds, par ko nemēdza pat runāt, kur nu vēl izrādīt.

Izstādē apskatāmi eksponāti no Aleksandra Vasiļjeva fonda kolekcijas un Modes muzeja krājuma. Izstāde aptver laikposmu no 19. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām.

Art Deco stils sevī apvienoja šķietami ārkārtīgi atšķirīgus strāvojumus un iedvesmas avotus – to vidū bija gan modernie mākslas virzieni, īpaši kubisms un supremātisms, vēlāk arī ekspresionisms, gan interese par eksotisko, tostarp Seno Ēģipti, Japānu, Ķīnu un Centrālameriku. Tā bija arī vēlme atgūties pēc kara laika haosa, tiecoties pēc simetrijas, stabilitātes, greznības un “mūžīgo svētku” atmosfēras. Milzīga nozīme bija arī rūpniecības, un tehnikas attīstībai, kas padarīja populāru vēsu, metālisku spīdumu, ātrus auto, kā arī jauna veida ēkas, kas tiecās pēc lielākas funkcionalitātes.

Atšķirībā no iepriekšējā lielā dizaina un mākslas virziena, Art Nouveau jeb jūgendstila, Art Deco iedvesmojās ne tik daudz no dabas, cik no cilvēka radītās dzīves vides – tas ir modernās lielpilsētas, ātruma un tehnikas stils. Vijīgās jūgendstila līnijas nomaina no kubisma aizgūtas stūrainas formas un eleganta ģeometrija, savukārt melanholiski gurdās gadsimta sākuma atmosfēras vietā nāk teju drudžaina rosība, kas izpaužas it visā – no džeza mūzikas sinkopētajiem ritmiem līdz pat aizvien jauniem un ātrākiem transportlīdzekļiem ielās – un debesīs.

Vienas no lielākajām pārmaiņām kara un pēckara periodā piedzīvoja tieši sievietes – un tas atspoguļojās arī modē. Lielpilsētas nu apdzīvoja pavisam jauna tipa sieviete: īsiem matiem, vecāko paaudzi šokējošās tunikveida kleitās, elegantās zīda zeķēs un kurpītēs, ko beidzot varēja visiem parādīt, ar mazu zvanveida cepurīti, uzvilktu dziļi pār acīm, viņa steidzās uz darbu, mācībām, randiņu modīgā kafejnīcā vai džeza vakaru. Šī sieviete vairs nevalkāja korseti un tērpus, kuru uzvilkšanai un aiztaisīšanai vajadzēja istabenes palīdzību – 20. gadu kleitas, pat vakaram domātās, varēja gluži vienkārši uzvilkt pāri galvai. Un tajās atšķirībā no iepriekšējā perioda tērpiem varēja brīvi kustēties.

Izstādē apskatāmi izcilu kuturjē un modes vēstures klasiķu – Pola Puarē, Raula Dufī, Gabrielas ‘Koko’ Šaneles, Žana Patū, Žannas Lanvēnas – tērpi un aksesuāri no Aleksandra Vasiļjeva fonda kolekcijas, kā arī no Modes muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma.

Art Deco stils sevī apvienoja šķietami ārkārtīgi atšķirīgus strāvojumus un iedvesmas avotus – to vidū bija gan modernie mākslas virzieni, īpaši kubisms un supremātisms, vēlāk arī ekspresionisms, gan interese par eksotisko, tostarp Seno Ēģipti, Japānu, Ķīnu un Centrālameriku. Tā bija arī vēlme atgūties pēc kara laika haosa, tiecoties pēc simetrijas, stabilitātes, greznības un “mūžīgo svētku” atmosfēras. Milzīga nozīme bija arī rūpniecības, un tehnikas attīstībai, kas padarīja populāru vēsu, metālisku spīdumu, ātrus auto, kā arī jauna veida ēkas, kas tiecās pēc lielākas funkcionalitātes.

Atšķirībā no iepriekšējā lielā dizaina un mākslas virziena, Art Nouveau jeb jūgendstila, Art Deco iedvesmojās ne tik daudz no dabas, cik no cilvēka radītās dzīves vides – tas ir modernās lielpilsētas, ātruma un tehnikas stils. Vijīgās jūgendstila līnijas nomaina no kubisma aizgūtas stūrainas formas un eleganta ģeometrija, savukārt melanholiski gurdās gadsimta sākuma atmosfēras vietā nāk teju drudžaina rosība, kas izpaužas it visā – no džeza mūzikas sinkopētajiem ritmiem līdz pat aizvien jauniem un ātrākiem transportlīdzekļiem ielās – un debesīs.

Vienas no lielākajām pārmaiņām kara un pēckara periodā piedzīvoja tieši sievietes – un tas atspoguļojās arī modē. Lielpilsētas nu apdzīvoja pavisam jauna tipa sieviete: īsiem matiem, vecāko paaudzi šokējošās tunikveida kleitās, elegantās zīda zeķēs un kurpītēs, ko beidzot varēja visiem parādīt, ar mazu zvanveida cepurīti, uzvilktu dziļi pār acīm, viņa steidzās uz darbu, mācībām, randiņu modīgā kafejnīcā vai džeza vakaru. Šī sieviete vairs nevalkāja korseti un tērpus, kuru uzvilkšanai un aiztaisīšanai vajadzēja istabenes palīdzību – 20. gadu kleitas, pat vakaram domātās, varēja gluži vienkārši uzvilkt pāri galvai. Un tajās atšķirībā no iepriekšējā perioda tērpiem varēja brīvi kustēties.

Izstādē apskatāmi izcilu kuturjē un modes vēstures klasiķu – Pola Puarē, Raula Dufī, Gabrielas ‘Koko’ Šaneles, Žana Patū, Žannas Lanvēnas – tērpi un aksesuāri no Aleksandra Vasiļjeva fonda kolekcijas un no Modes muzeja krājuma.