Modes pamatos iebūvēta nemitīga tiekšanās pēc jaunā, pēc pārmaiņām – taču modes vēsturē ir vārdi, pie kuriem atgriežamies atkal un atkal: apbrīnā un cieņā, lai iedvesmotos vai iepazītu no jauna.

Šie vārdi ierakstīti modes vēsturē zelta burtiem – modes dizaineri jeb kuturjē, kuri ieviesuši modē pārmaiņas, piedāvājuši tik pārliecinošu un oriģinālu redzējumu, ka tas ticis bez ierunām pieņemts, vai arī spējuši īpaši prasmīgi izmantot tradīcijas, prasmes un pāri laikiem esošu skaistumu. Dažus no šiem vārdiem zina ikviens, arī tie, kuri apgalvo, ka mode viņus neinteresē, savukārt citi pavisam nepelnīti piemirsti – lielākoties tāpēc, ka šo meistaru izveidotie modes nami vairs neeksistē. Modes mainīgā daba šai ziņā ir nežēlīga…

Izstāde “Dižie vārdi modes pasaulē” piedāvā iepazīt 20. gadsimta modes vēsturi, sekojot tās veidotāju ceļam: no Pola Puarē austrumnieciskās ekstravagances līdz Gabrielas ‘Koko’ Šaneles modernajai pieejai, no Žannas Lanvēnas un Madlēnas Vionē izsmalcinātās sievišķības līdz Elzas Skjaparelli drosmīgajam sirreālismam, no Kristiāna Diora sievietes-zieda līdz Kristobala Balensjagas skulpturālajai meistarībai, no Ibēra de Živanšī, Pjēra Kardēna un Andrē Kurēža 60. gadu minimālisma līdz košajiem itāļiem Valentino Garavani un Džanni Versače, noslēdzot ar provokatīvām vēsmām Parīzes augstajā modē, ko savulaik piedāvāja Žans Pols Gotjē un Džons Galjāno.

Izstāde būs arī ieskats būtiskos pārmaiņu periodos, ko piedzīvojusi mode – un augstā mode jo īpaši. Savulaik augstā mode (haute couture) bija visizcilākās kvalitātes, pēc mēra šūts apģērbs no viskvalitatīvākajiem materiāliem.

Šo tērpu luksuss izpaudās nevis spilgtās krāsās un ekstravagantā siluetā, bet gan nevainojamā piegriezumā, šūšanas un audumu kvalitātē. Mūsdienās to dēvētu par “kluso greznību” – zīda kokteiļkleitas, dienas kostīmi, vilnas mēteļi. Taču to apdare ir tik kvalitatīva, ka ikviens no šiem tērpiem ir īsts mazs meistardarbs, ko modes pazinēji acumirklī novērtēs.

20. gadsimta 50. gados aizvien lielāku uzmanību izpelnījās ideja, ka arī dizaineru apģērbu varētu tirgot veikalos jau gatavu – izvēlies savu izmēru, samaksā un velc mugurā! Tā saucamais “valkāšanai gatavais apģērbs” (prêt-à-porter) ļāva modes namiem sasniegt krietni plašāku klientu loku, jo šāda apģērba cenas bija jūtami zemākas un tas bija vienkāršāk pieejams – bez mēru noņemšanas un vairākkārtējas pielaikošanas. 60. gados šī jaunā pieeja uz palikšanu ienāca modes biznesā – nu augstajai modei nācās konkurēt ar apģērbiem, kas bija cenas ziņā pieejamāki, bet dizaina ziņā visnotaļ interesanti.

Mūsdienās augstās modes striktajiem noteikumiem atbilstošu modes namu palicis pavisam maz, samazinās arī to klientu skaits. Ne katram ir pa kabatai tērps, kas izmaksā no vairākiem tūkstošiem līdz pat simtiem tūkstošu… Mainoties dzīvesveidam, vairs nav arī tik daudz pasākumu, kuros varētu ierasties šādos īpašos tērpos.

Lielākoties modes nami pelna ar gatavo apģērbu, kā arī kosmētikas, parfimērijas un aksesuāru kolekcijām. Savukārt augstā mode – tiem modes namiem, kas šo sadaļu vispār saglabājuši, – drīzāk kalpo par milzīgu, vizuāli iespaidīgu šovu. Tā uzdevums ir ne tik daudz piedāvāt reāli valkājamus apģērbu modeļus, cik veidot modes nama reputāciju un atpazīstamību, iezīmēt tā stilistisko virzienu, demonstrēt radošumu.

Mode, kā vienmēr to darījusi, precīzi atspoguļo sabiedrībā notiekošo: ērtums un komforts mums kļūst svarīgāks par augstu statusu un nevainojamu piegriezumu, kas liek turēt staltu stāju, pielāgot apģērbam elegantas pozas un piemeklēt tikpat nevainojamus aksesuārus. Vai tas nozīmē, ka kuturjē, piegriezēju, šuvēju un izšuvēju unikālā meistarība tiks zaudēta? – Kamēr modes namu ateljē gluži kā slepenas dārgumu krātuves glabā nenovērtējamas iemaņas un pieredzi, ko izcili meistari nodevuši no paaudzes paaudzē, par modi varam neuztraukties.