20. gs. pirmais ceturksnis Eiropā pagāja karu un revolūciju zīmē. Krievijas impērija juka un bruka, pilsētās plosījās bandīti un dažādas bruņotas grupas, dzīve bija bīstama un neprognozējama. Daudzi dižciltīgu ģimeņu un radošo jomu pārstāvji bija spiesti bēgt un meklēt patvērumu svešumā. Par vienu no svarīgākajiem emigrācijas centriem kļuva Harbina – 1898. gadā krievu dzelzceļnieku dibinātā pilsēta Ķīnas ziemeļaustrumos. Turp no Krievijas pilsētas Čitas 1922. gadā kopā ar saviem vecākiem devās arī 11 gadus veca meitene, kura daudzus gadus vēlāk, 1955. gadā, kļuva par Rīgas Modeļu nama galveno māksliniecisko vadītāju – Aleksandra Gramoļina (1911–1998).
Aleksandra Gramoļina 1940. gadā Šanhajā.
Harbina 20. gs. 20.–30. gados piedzīvoja uzplaukumu, izglītība pilsētā bija augstā līmenī un kultūras dzīve kūsāt kūsāja, bet modes ateljē, darbnīcu un šuvēju skaita ziņā tā pārspēja visus emigrācijas centrus. Harbinas krievu ģimnāzijā, kur mācījās Aleksandra Gramoļina, strādāja emigrējušie skolotāji no Pēterburgas inteliģences vidus. Savukārt mākslas skolā Aleksandra Gramoļina apguva glezniecības, kultūras un lietišķās mākslas pamatus.
Tā kā Aleksandras Gramoļinas, dzimušas Šamrajas, māte bija šuvēja, arī Aleksandra aizrāvās ar apģērbu modelēšanu. Šī interese pārauga profesionālā nodarbē. Vēlāk, jau dzīvojot Šanhajā, Aleksandrai Gramoļinai piederēja modes ateljē «Modern Woman», kur apģērbus mēdza pasūtīt turīgā sabiedrības daļa.
1937. gadā Aleksandra Šamraja apprecas ar inženieri Vladimiru Gramoļinu, 1939. gadā pāris pārceļas uz Šanhaju. Šai milzīgajā pilsētā, kas strauji atttīstījās, Aleksandrai Gramoļinai veselus 12 gadus bija pašai savs modes nams, kas ļāva uzkrāt ievērojamu pieredzi. Šanhaja tolaik bija šika internacionāla ostas pilsēta ar bagātu kultūras un izklaides dzīvi, saukta pat par «grēku pilsētu».
Šanhajas Bunds 30. gados…
Ķīnā pavadītais dzīves posms ietekmēja Aleksandras Gramoļinas dzīves uztveri, Austrumu filozofiskā doma un apgūtās garīgās mācības caurvija viņas personību un attieksmi pret līdzcilvēkiem. Saikne ar Ķīnu mūža garumā saglabājās arī caur interjera priekšmetiem – austrumnieciska stila mēbelēm, Ķīnas vāzēm, kvēpināmajiem traukiem un pašas Aleksandras Gramoļinas akvareļiem un grafikām.
Kā Aleksandra Gramoļina nonāca Rīgā? Šai stāstā ir daudz nezināmā un daudz ticamu minējumu. Un ļoti daudz jautājumu. Tas, kas zināms no faktiem, ir gana interesanti: 1951. gadā Gramoļinu pāris dodas uz Austrāliju. Aleksandra Gramoļina Sidnejā modes akadēmijā mācās piegriešanu un modelēšanu, iegūstot oficiālu diplomu par iegūto modelētājas izglītību, kā arī strādā apģērbu ražošanas uzņēmumā. 1955. gadā Gramoļina no Londonas ierodas Rīgā. Un jau drīz vien tiek norīkota darbā par Rīgas Modeļu nama vadītāju – maigi izsakoties, visai netipisks karjeras lēciens bijušajai emigrantei.
Aleksandras Gramoļinas Rīgas Modeļu namā izstrādātās kolekcijas jau drīz vien izpelnījās uzmanību visā Padomju Savienībā. Līdzīgi kā Rietumos, Gramoļina veidoja konceptuālas modes skates-šovus – ar nosaukumiem, muzikālo pavadījumu. Tekstus skatēm rakstīja arī dzejnieks Imants Ziedonis, par muzikālo pavadījumu bija atbildīgs Raimonds Pauls. Šīs skates bija gaidīti notikumi, savukārt kolekcijas izpelnījās ievērību arī ārvalstīs.
1972. gadā Aleksandra Gramoļina devās pensijā, noslēdzot ražīgu darba posmu, kas veicināja Rīgas Modeļu nama ārkārtīgi augsto līmeni. Tiesa gan, baumoja, ka pensionēšanās neesot bijusi gluži labprātīga… Tā varētu būt taisnība, jo jau drīz vien pēc tam Aleksandra Gramoļina sāka strādāt par konsultanti slavenajā ateljē “Rīgas modes”, kas šuva apģērbus pēc pasūtījuma.
Aleksandra Gramoļina nodzīvoja ilgu mūžu – viņa šķīrās no dzīves 1998. gadā, pieredzējusi gan ateljē “Rīgas modes”, gan Rīgas Modeļu nama, gan žurnāla “Rīgas Modes” slēgšanu. Taču Rīgas modeļu nama atstātais mantojums – pieredze, zināšanas, iemaņas un tradīcijas – zināmā mērā tika nodotas tālāk nākamajai modes dizaineru paaudzei. Milzīga nozīme bija arī kopējai Rīgas apģērba kultūrai, kuras daļa bija Aleksandra Gramoļina, par kuras mūžu daudz kas palicis nezināms…
