Modes kaleidoskops

Modes galvaspilsēta

Rīgas, un Latvijas vispār, iedzīvotāji aizvien bijuši stilīgi un modīgi, taču mums grūti tikt līdz Parīzes, Milānas vai Londonas līmenim, kur mode ir vesela industrija… Tā tas ir tagad, bet padomju laikos tieši Rīga bija PSRS modes metropole un PSRS «Rietumi», jo šeit vēl bija dzīvas atmiņas par starpkaru perioda uzplaukumu un, pateicoties vecajiem meistariem un kvalitatīvai dizaina skolai, bija saglabājusies pieredzes pārmantojamība. Šeit atradās leģendārais Rīgas Modeļu nams un tā ne mazāk leģendārais izdevums – žurnāls «Rīgas Modes».

Tolaik modes nebija…

Jaunieši zina: tas bija totālas ideoloģijas un deficīta laiks – kāda tur mode? Tomēr tā gluži nav. Nekāds deficīts taču nespēj atturēt sievietes no pucēšanās! Vēl jo vairāk Rīgā, kur dāmas vēl atcerējās pirmskara mutuļojošo dzīvi, kas nebūt neatpalika no Eiropas lielpilsētu raibā krāšņuma. 20. un 30. gados nešķita nekas īpašs iekāpt vilcienā un doties uz Berlīni vai Parīzi – tā darīja daudzi un daudzas, pēc tam lielpilsētu svaigo dvesmu (un arīdzan jaunākās modes tendences) atvedot sev līdzi uz mājām. Mums bija modesdāmas un dendiji, balles un deju lokāli, ķinīši un kafejnīcas, skaistumkopšanas saloni un modes ateljē… Bija, kur parādīt jaunākās štātes!

Pirmais pasaules karš bija sāpīga robežšķirtne, kas ievilka Eiropas sejā neglītu rētu. Latvijā tas pa īstam beidzās vien 1920. gadā, kad pēc neatkarības pasludināšanas bija izcīnītas arī cīņas par brīvību. Ļaudis centās izdzīvot šausminošo kara laika pieredzi – un priecājās par iegūto brīvību. Mākslā spilgti izpaudās romantisms, bet arhitektūrā un modē valdīja Art Deco stils – ar visu savu spožumu, ģeometriskumu, tiekšanos pēc greznības un ticību tehnikas progresam.

Romans Suta, «Iela Parīzē», 1925

No 30. gadu vidus virs Eiropas atkal savilkās tumši mākoņi; sākās karš. Pēc padomju okupācijas gada Latviju iekaroja nacistiskā Vācija, tad savu varu atkal atjaunoja Padomju Savienība. Sākās pavisam cita dzīve, kurā modei un skaistumam oficiāli nepievērsa nekādu dižo uzmanību. Taču, kā jau sākumā minēts, tas nebija šķērslis. Teju vai katrā ģimenē bija šujmašīna, ļoti populāri bija šūšanas un piegriešanas kursi. Sievietes tolaik prata ne tikai adīt, tamborēt un šūt, bet arī pāršūt, pārveidot, izgriezt uz otru pusi. Tagad daudzi vairs nezina, ka senāk tā darīja bieži – apģērbu izārdīja un apgrieza uz otru pusi, atkal sašujot kopā – un tērps izskatījās kā jauns! Vai arī no šādi iegūtā auduma piegrieza ko citu: no veca tvīda mēteļa iznāca glīta žakete, no pirmskara laiku balles kleitas – visnotaļ cienījama kokteiļkleita. Tas, ka visi padomju laikos ģērbās vienādi un pelēki, ir mīts! Vienkārši vajadzēja krietni vairāk piepūlēties, lai izskatītos stilīgi un moderni.

Žurnāls «Rīgas Modes», 1957.

Foto: Modes muzeja arhīvs

Žurnāla «Rīgas Modes» piegrieztņu lapas fragments.

Foto: Modes muzeja arhīvs

Rīgā, Juglā, darbojās uzņēmums «Rīgas audums», kura aizsākumi meklējami vēl 20. gados un kurš ražoja brīnišķīgus audumus. Lai gan labākos un skaistākos no tiem nācās sūtīt uz pārējo Padomju Savienību, kur tie pazuda kā piliens jūrā, palika arī šis tas vietējam tirgum. Audumu trūkums ar zināmu izdomu vai labiem sakariem, kas palīdzēja tikt pie «deficīta», bija pārvarams. Sarežģītāk bija ar piegrieztnēm, tāpēc tieši tās kļuva par lielāko vērtību – tās kopēja cits no cita, medīja žurnālus, kur bija speciāli piegrieztņu ielikumi, pielāgoja vecās piegrieztnes mūsdienīgākiem modeļiem. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka žurnāls «Rīgas Modes» kļuva par PSRS populārāko modei veltīto izdevumu – ne tikai zīmējumu un fotogrāfiju dēļ, bet arī pateicoties ērtajām piegrieztnēm, kas bija katrā numurā.

Ar žurnālu «Rīgas Modes» daudzām sievietēm saistās ļoti personiskas un spilgtas atmiņas – un par to joprojām ir bezgala daudz stāstu. Tas sāka iznākt 1949. gadā Latvijas Valsts izdevniecības paspārnē kā «palīgs ģimenēm un drēbnieku darbnīcām glīti un gaumīgi veidot apģērbu». Tolaik tērpu modeļi žurnālā tika zīmēti.

Vēlāk žurnāla izdošanu pārņēma Rīgas Modeļu nams, un tieši ar šo laiku sākās īpašs izdevuma uzplaukums. Tas iznāca līdz pat 1992. gadam – četras reizes gadā, latviešu un krievu valodā, un ziedu laikos tirāža sasniedza iespaidīgus 220 tūkstošus, bet ar to visai Padomju Savienībai, protams, nepietika – žurnāls gāja no rokas rokā, tika nolasīts teju vai līdz caurumiem, bet piegrieztņu lapas, kas ar laiku locījumu vietās sāka plīst un tika labotas un līmētas, bija milzu vērtība.

Tās ļāva modesdāmām pašām uzmeistarot tērpus, kas atbilda jaunākajām modes vēsmām – veikalu piedāvājums bija stipri vien pieticīgs gan kvalitātes, gan estētikas ziņā, turklāt visa veida apģērbu un apavu allaž trūka – tie pazuda no veikaliem kā tikko ceptas smalkmaizītes kafejnīcā. Visbiežāk šādas preces (sevišķi ārzemēs ražotās) bija dabūjamas, vien izmantojot pazīšanos veikalos, preču vairumtirdzniecības bāzēs un tamlīdzīgos iestādījumos vai arī saņemot paciņas no ārzemju radiem, kas pēc kara bija devušies trimdā. Varēja arī riskēt un modes preces pirkt «no rokas» – Rīgā ar šādu tirgošanos bieži piepelnījās jūrnieki un ostas darbinieki, taču par «spekulēšanu», kā šo nodarbi tolaik dēvēja, draudēja kriminālatbildība.

«Rīgas Modes» PSRS laikā nebija gluži vienīgais ceļvedis modes pasaulē, taču ietekmīgākais gan, sevišķi 60. un 70. gados, turklāt ne vien dāmām, bet arī kungiem. Ne velti modes vēsturnieks un kolekcionārs Aleksandrs Vasiļjevs savā izstādē «Mode aiz dzelzs priekškara» šo žurnālu raksturo kā padomju «Vogue». Turklāt žurnāla nozīme bija daudz plašāka par apģērbu un apavu modes tendenču popularizēšanu – tas veidoja noteiktu stila un gaumes izjūtu, radīja skaistuma etalonu.

Tajā redzamo modeļu jeb, kā tolaik teica, manekeņu nebija daudz, taču viņām visām piemita īpašs, mazliet eksotisks un atmiņā paliekošs skaistums kā Asnātei Smelterei, Gaļinai Pahno, Guntai Gigulei, Baibai Puzinai, Ievai Lūkinai, Inesei Gulbei un, šķiet, slavenākajai padomju laika modelei Regīnai Pozvoļskai. Žurnāla lappusēs parādījās arī aktrises, piemēram, Regīna Razuma un Maija Ķirse.

Žurnāla vāka modele – slavenā Regīna Pozvoļska.

Foto: Modes muzeja arhīvs

Kas modē? Rīga!

Rīgas Modeļu nams, kurā strādāja labākie Latvijas modes mākslinieki, tika dibināts 1949. gadā Vieglās rūpniecības ministrijas paspārnē. Tā uzdevums bija apģērbu un apavu modeļu izstrādāšana masveida ražošanai. Tas veidoja reprezentācijas kolekcijas un divas reizes gadā rīkoja modes skates, kas notika Rīgas Sporta pilī un bija plaši apmeklētas. Ilgus gadus Rīgas Modeļu nama galvenā māksliniece bija modes dizainere Aleksandra Gramoļina, kura pēc Staļina nāves atgriezās no emigrācijas Ķīnā un kuras veidotie tērpi atrodami arī modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijā.

Modes māksliniece un kādreizējā Rīgas Modeļu nama modeļu demonstrētāja Asnāte Smeltere atceras: «Es nepārspīlēšu sakot, ka 60. un 70. gados Rīga diktēja modi visā plašajā Padomju Savienībā. Rīgas Modeļu nama modelētāji veidoja dizainu apģērbam, kas tika izrādīts ne tikai modes skatēs un modes izstādēs, bet arī nonāca masu ražošanā. Mūsu «Rīgas audums» ražoja tādus audumus, par ko ir vērts sarīkot atsevišķu izstādi, savukārt Latvijas šūšanas fabrikas apģērba visu PSRS.»

Žurnāls «Rīgas Modes», 60. gadi.

Foto: Modes muzeja arhīvs

Taču viss jau nemaz nebija tik spoži. Ilggadēja žurnāla «Rīgas Modes» un Rīgas Modeļu nama darbiniece Ilga Sūna, kurai izdevies daudzās izcilās fotogrāfijās iemūžināt arī tā laika modes aizkulises, kādā intervijā atceras, ka tolaik modelēšana saistījās ar neskaitāmu normu ievērošanu, ar nemitīgu auduma metru un diegu spolīšu skaitīšanu: «Masu produkcijas modelēšanā visam pāri bija plāns, normēšana, svēršana un mērīšana. Tā bija etalonu veidošana šūšanas fabrikām. Bija jāparedz pat tāda lieta kā šūšanas sarežģītības pakāpe. Nedod Dievs iedomāties piedāvāt blūzei apkaklīti ar apaļiem stūriem! Jo tas ir sarežģīti. Tehnoloģija nežēlīgi ierobežoja – tu nevarēji spert soli ne pa labi, ne pa kreisi.» Savukārt žurnālā problēmas nemitīgi radīja kvalitatīva fotoaprīkojuma trūkums – kvalitātes prasības bija ļoti augstas, taču trūka iespēju tām atbilst.

Kā Rīgas Modeļu namā, aiz «dzelzs priekškara», uzzināja par ārzemju modes tendencēm? Šim nolūkam bija īpaša «izlūkošanas» jeb, oficiāli, Perspektīvās modelēšanas nodaļa – tās darbinieku uzdevums bija pētīt ārzemju modes žurnālus, tulkot rakstus no tiem un zīmēt skices. Modeļu namā bija arī tā dēvētā radošā grupa, kas veidoja modeļus izstādēm un skatēm, kuras reizēm tika vestas arī ārpus Latvijas uz tik kārotajām ārzemēm – lai parādītu, ka Padomju Savienībā dzīve nemaz nav tik slikta un neglīta. Mode bija kļuvusi teju vai par ideoloģisku ieroci. Līdz brīdim, kad sabruka PSRS un līdz ar to krasi mainījās arī ekonomiskā iekārta. Vienīgais, kas palika pāri no Rīgas Modeļu nama, bija «Salons A» (tagad «Jaunais Salons A»), ko izveidoja Asnāte Smeltere.

Žurnāla «Rīgas Modes» piedāvātie aksesuāri, 1955–56.

Foto: Modes muzeja arhīvs

Tiekamies pie «Rīgas modēm»!

Tie Rīgas iedzīvotāji, kas dzīvē šo to jau pieredzējuši, vēl joprojām reizēm mēdz teikt: «Tiekamies pie «Rīgas modēm»!» Tiem, kuri nezina, uzreiz jāpaskaidro, ka šīm «Rīgas modēm» nav nekāda tieša sakara ar leģendāro žurnālu. Runa ir par lielo (Rīgas mērogā) deviņstāvu augstceltni Brīvības ielā 49/53 – tagad šeit atrodas dažādi veikali, iestādes un Rīgas Centrālā bibliotēka, taču no 1974. līdz 1992. gadam te bija padomju laiku individuālās šūšanas meka – ateljē «Rīgas modes». Daudzus gadus pirms tam šai vietā atradās 1860. gadā celtā viesnīca «Frankfurte pie Mainas». 1970. gadā to nojauca, bet vietā uzcēla ateljē ēku.

«Rīgas modes», tāpat kā citi Rīgas ateljē, bija valsts uzņēmums Sadzīves pakalpojumu ministrijas pakļautībā. Ateljē savulaik strādāja simtiem darbinieku, bet pie durvīm jau kopš paša rīta (vai pat iepriekšējā vakara) cilvēki stāvēja garā rindā, lai tikai varētu tikt pie kārotā uzvalka, kažoka, kleitas vai kostīma pasūtīšanas. Jā… stāvēšana rindā laikam gan ir viena no visraksturīgākajām padomju laiku iezīmēm, jo rindā bija jāstāv pēc visa: pēc pases, pēc dzīvokļa vai mašīnas, pēc pārtikas produktiem, pēc drēbēm un grāmatām, pēc šampūna un zeķbiksēm… Varētu pat teikt, ka cilvēki stāvēja rindā pēc pašas dzīves, izmisīgi gaidot, kad tā beidzot sāksies un kad beidzot izdosies brīvi uzelpot, taču dzīve tikmēr pavisam nemanāmi pagāja.

Ateljē «Rīgas modes» 70. gados.

Foto: Valdemārs Upītis

Bet atpakaļ pie modes lietām un prestižā ateljē, kas bija sapņu vieta ikvienai sievietei. Tur varēja uzšūt it visu, ko sirds kāroja – sākot no kleitām un uzvalkiem, beidzot ar kažokiem, korsetēm, krūšturiem un parūkām: centrālās ēkas salona telpās pie galda sēdēja modelētājas un uzklausīja klientu vēlmes, kuras pēc tam uzzīmēja skicēs. Tad vajadzēja doties pie piegriezējiem. «Desmit stāvu ēka bija ļoti smalki iekārtota – kāpnes, lifti, milzīgs foajē, bet salonā, kur pieņēma individuālos pasūtījumus, bija izvietotas palmas, sarkani ādas dīvāni un melnas mēbeles, bet grīdu klāja parkets. Tam laikam šāds iekārtojums bija ļoti šiks,» atminas modes māksliniece Ilze Līdere.

«Rīgas modes» bija smalkākais un dārgākais no tā laika Rīgas ateljē, tālab arī publika bija tikpat smalka. Te darināja gan tērpus kinofilmām, gan tādām zvaigznēm kā Vija Artmane un Raimonds Pauls.

Ateljē ietvaros darbojās arī eksperimentālā laboratorija, kas divas reizes gadā veidoja drosmīgas tērpu kolekcijas, ko plašākai publikai demonstrēja modes skatēs. Spilgtā tērpu māksliniece un gleznotāja Elita Patmalniece, kura savulaik strādāja ateljē, stāsta: «Tā bija vesela impērija. Modes māksliniekam vajadzēja tikai radīt idejas, zīmēt apģērbu modeļus, bet darbus izpildīja vesela komanda. Katrs stāvs bija atvēlēts kaut kam citam – vienā atradās modes skates zāle, citā – eksperimentālais cehs. Atsevišķs stāvs bija atvēlēts kažoku darbnīcai, vīriešu apģērbiem. Savukārt ēkas pirmajā stāvā bija salons, kur tirgoja aksesuārus – jostas, parūkas, mākslīgās puķes, bet ēkas sestajā stāvā sēdēja priekšniecība.»

Par ateljē darba apjomu laikos, kad veikalos neko nevarēja dabūt, liecina bezkaislīgā statistika: 80. gados ražošanas apvienība «Rīgas modes» gadā apkalpoja 350 tūkstošus – pusi Rīgas iedzīvotāju!

Ateljē «Rīgas modes», tāpat kā Rīgas Modeļu nams, beidza pastāvēt 1992. gadā, un iemesls pamatā bija viens – valsts un ekonomiskās iekārtas maiņa. Tagad Rīgā vairs nav šādu «apģērbu milžu» – toties ir daudz ļoti spilgtu un arī pasaulē jau pamanītu modes dizaineru un nelielu modes salonu, kuros rada apģērbus, apavus, somas, cepures un rotas spilgtām personībām. Rīgā tādu joprojām netrūkst!